241 Grūts Viegla kopšana | 2026 ceļvedis - 4. lapa
Atrodiet 241 grūts viegla kopšana. Pilnīgs ceļvedis jūsu dārzam.
241 Viegla kopšana ar grūts līmeni
Rāda 109–144 no 241
Pāvs Augs
Goeppertia makoyana
Goeppertia makoyana, plaši pazīstama kā Pāva Augs, ir iespaidīga tropu suga, kas dabā sastopama Brazīlijas austrumu lietusmežos. Tās lapas ir patiess dabas mākslas darbs: virsējā virsma rotāta ar gaišiem un tumšiem zaļiem rakstiem, kas atgādina vitrāžas katedrāles logus, savukārt apakšpuse iekrāsota dziļā purpurā. Tāpat kā citi lūgšanu augi, tā lapas dienas laikā kustas, reaģējot uz gaismu.
Svītrainā Kalāteja
Goeppertia ornata
Goeppertia ornata, plaši pazīstama kā Calathea ornata, ir daudzgadīgs lakstaugs, kas dabā sastopams Dienvidamerikā. Tā iecienīta pateicoties tumši zaļajām, ovālajām lapām, kuras rotā plānas, elegantes sānu svītras, kas variē no rozā līdz baltai krāsai, atgādinot otas vilcienus. Lapu apakšpuse ir spilgti bordo vai violetā krāsā. Tāpat kā citi Marantaceae dzimtas augi, tas demonstrē niktinastu kustību – naktī lapas vertikāli aizveras, it kā lūgšanā.
Rozā Gleznainā Kalāteja
Goeppertia roseopicta
Goeppertia roseopicta, plaši pazīstama kā Rozā Gleznainā Kalāteja vai Rozā Gleznainā Lūgšanu Ābele, ir tropiskais lapu augs, kas dzimtenis Brazīlijas Atlantijas mežam. Iepriekš klasificēta kā Calathea roseopicta, tā pieder Marantaceae dzimtai un ir slavena ar savām izskatīgajām ovālajām lapām – tumši zaļām virspusēm ar rozā-sudraba otiņas triepienu rakstu un dziļi violetu apakšpusi. Pazīstama ar šķirnēm, piemēram, Medallion, Dottie un Rosy, tā krēslā saliek savas lapas augšup — parādībā, ko sauc par niktinastiju.
Sandera Kalatea
Goeppertia sanderiana
Goeppertia sanderiana, plaši pazīstama kā Sandera Kalatea vai Cigāru Kalatea, ir tropu lapu augs, kas savvaļā sastopams Ekvadoras un Peru lietus mežos Dienvidamerikā. Tam ir lielas, krāšņas lapas ar dekoratīviem rozā vai baltiem svītrainiem rakstiem uz tumši zaļa fona. Kā Marantaceae dzimtas pārstāvis tas ir īpaši pazīstams ar savu niktinastisko lapu kustību — dienas laikā lapas atveras, bet naktī salocās uz augšu, tādēļ augs ieguvis segvārdu 'lūgšanu augs'.
Ložņu gudenija
Goodyera repens
Ložņu gudenija (Goodyera repens) ir maza, mūžzaļa, pa zemi ložņājoša orhideja, kas izplatīta ziemeļu puslodes mērenās joslas skujkoku un jauktajos mežos Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Augs ar sakneņiem veido lēni izplešas kolonijas vecos, netraucētos skujkoku mežos, un tā tumši zaļās lapas rotā sudrabaini balts tīklveida raksts. No jūlija līdz septembrim augs veido 10-20 cm augstu vienpusēju ziedkopu, uz kuras atrodas 7-36 mazi balti vai gaiši zaļi, pūkaini ziedi. Gudenija dzīvo ciešā simbiozē ar mikorizas sēnēm, no kurām tās dīgļi ir pilnībā atkarīgi.
Govēnija
Govenia
Govēnija (Govenia) ir orhideju dzimtas (Orchidaceae) zemes orhideju (retāk epifītu) ģints, kurā ietilpst aptuveni 20–24 sugas. Tās dabiski sastopamas Meksikas, Centrālamerikas un Dienvidamerikas (līdz Peru un Bolīvijai) kalnu priežu un ozolu mežos, kā arī Karību jūras reģionā; viens taksons, kas mūsdienās ir izmiris (Govenia floridana), auga Floridā. Augi veido sīpolveida bumbuļsīpolus, ko klāj plēvainas makstis, no kurām parasti izaug divas krokotas lapas. Lapas tiek nomestas sezonāli – dažām sugām ziedēšana notiek, kamēr lapas vēl ir zaļas, citām tikai pēc to pilnīgas nokalšanas. Ziedkopa veido ķekaru ar vairākiem vai pat padsmit gaišiem, parasti baltiem vai krēmkrāsas ziediem, kas bieži ir ar violetiem vai purpursarkaniem plankumiem un pilnībā neatveras.
Milzu orhideja
Grammatophyllum speciosum
Grammatophyllum speciosum ir pasaulē lielākā orhideju suga, milzīga epifīta, kuras dzimtene ir Dienvidaustrumāzijas tropu meži. Tā veido milzīgus, niedrēm līdzīgus pseidobulbus, kas var pārsniegt 2,5 metru garumu, un savvaļā šie ceri var svērt vairākus simtus kilogramu. Tās dzeltenie ziedi ar tumši sarkanbrūniem plankumiem izkārtoti blīvos, lokveida ķekaros, padarot to par kārotu eksemplāru botāniskajos dārzos un nopietnu orhideju kolekcionāru vidū.
Čīles gunnera
Gunnera tinctoria
Gunnera tinctoria, ko parasti dēvē par Čīles gunneru vai Čīles rabarberu, ir kolosāla daudzgadīga lakstauga suga, kuras dzimtene ir Čīles centrālās daļas un Argentīnas dienvidu vēsie, mitrie meži. Vietējie iedzīvotāji jau izsenis ir vākuši tās skābos lapu kātus kā dārzeņus, kas līdzīgi rabarberiem. Augs veido milzīgu, dziļi daivainu lapu cerus, kur katra lapa var sasniegt vairāk nekā metra platumu. Vasarā tas veido blīvu, konisku ziedkopu, kam seko mazi, oranžsarkani augļi. Tomēr ārpus savas dabiskās izplatības zonas tas ir kļuvis par bīstamu invazīvu nezāli Īrijas, Apvienotās Karalistes, Jaunzēlandes un Azoru salu mitrājos un piekrastes zonās, kur tas veido blīvas kolonijas, izspiežot vietējo veģetāciju un aizsprostojot ūdensceļus – pirms stādīšanas šajos reģionos noteikti pārbaudiet vietējos noteikumus.
Āzijas koku papardes
Gymnosphaera podophylla
Gymnosphaera podophylla, pazīstama arī kā Alsophila podophylla vai Cyathea podophylla, ir stumbru veidojoša koku papardes suga, kas dabā sastopama Dienvidaustrumāzijā, Dienvidķīnā, Taivānā, Japānā un Rjūkjū salās. Tā aug ēnainos meža apakšstāvos, gar strautiem un gravās 600–1000 m augstumā virs jūras līmeņa. Šī pundura koku papardes suga veido raksturīgu stumbru, kas rotāts ar kārpainiem, tumši violeti spīdīgiem vecu lapu kātu pamatiem, un tai ir izteiksmīgi divkārši planksnveida lapu vainagi, sasniedzot līdz 1,8 m augstumu.
sārtais piepene
Hapalopilus rutilans
Hapalopilus rutilans, latviski sārtais piepene, ir unikāla sēņu suga, kurai raksturīgs oranžīgi-kanēļkrāsas augļķermenis. Tās īpatnība ir tā, ka saskaroties ar sārmainu vidi (piemēram, amonjaku), tā nekavējoties kļūst spilgti violeta. Tā galvenokārt aug uz mirušu lapu koku stumbriem, saprotrofiski sadalot koksni. Uzmanību: tā ir ļoti indīga, satur poliporskābi, kas var izraisīt nervu sistēmas un nieru bojājumus.
Sarkanā samtbeka
Hortiboletus rubellus
Hortiboletus rubellus, pazīstama kā sarkanā samtbeka, ir ēdama beku dzimtas sēne. To raksturo koši sarkana līdz vīnsarkana cepurīte, kas jaunībā ir samtaina. Stobriņi ir dzelteni, piespiežot tie zilē. Kātiņš parasti ir dzeltens ar sarkanu dzīslojumu vai punktējumu. Aug lapu koku mežos, parkos un dārzos, bieži zem ozoliem, liepām vai skābaržiem, ar kuriem veido mikorizu.
rūsganā adatenene
Hydnellum ferrugineum
Hydnellum ferrugineum, pazīstama kā rūsganā adatenene, ir aizraujoša zemes sēne, kas veido mikorizu ar priedēm. To raksturo sīksta, korķveidīga konsistence un dziļi sarkanbrūni šķidruma pilieni, kas bieži izdalās no tās virspuses aktīvās augšanas laikā. Sēnes apakšpusē lapiņu vietā ir adatiņas, kas ir raksturīgi šai ģintij. Tā nav ēdama ārkārtīgi rūgtās garšas un koksnainās konsistences dēļ, taču tā ir augstu novērtēta vilnas krāsošanā, kur tā sniedz skaistus bēšus līdz brūnus toņus.
Hydropisphaera peziza
Hydropisphaera peziza
Hydropisphaera peziza ir asku sēņu suga, kam raksturīgi sīki, kausveida augļķermeņi (peritēciji), parasti bāli dzeltenā līdz oranžā krāsā. Tās parasti aug uz trūdošas koksnes vai citām sēnēm, dodot priekšroku īpaši mitrai un ēnainai videi mērenās joslas un tropu mežos.
Smailā mietene
Hygrocybe acutoconica
Hygrocybe acutoconica, plašāk pazīstama kā smailā mietene, ir uzkrītoša sēne, kurai raksturīga spilgti dzeltena līdz oranždzeltena koniska cepurīte. Mitrā laikā cepurīte bieži ir gļotaina vai lipīga, un tā saglabā savu smailo formu pat nobriestot. Tā parasti sastopama neuzlabotos zālājos, kāpās un mežmalās. Kā sēņu suga tā neveido lapotni vai ziedus, bet vairojas ar sporām.
pūšļainā hipogimnija
Hypogymnia physodes
Hypogymnia physodes, latviski pūšļainā hipogimnija, ir viena no visizplatītākajām ķērpju sugām Latvijā. Tai ir lapveida laponis, kam raksturīgi uzpūsti (pūšļaini) daivu gali. Augšpuse ir pelēcīga līdz bālgana, savukārt apakšpuse ir melna un bez piestiprināšanās orgāniem (rizīnām). Tā ir ļoti izturīga suga, taču jutīgi reaģē uz gaisa piesārņojumu ar sēra dioksīdu, tāpēc kalpo kā gaisa tīrības bioindikators.
lāču beka
Imleria badia
Imleria badia, pazīstama kā lāču beka, ir viena no populārākajām ēdamajām sēnēm Latvijā. To raksturo kastaņbrūna cepurīte, kas mitrā laikā ir nedaudz lipīga, un dzeltenas stobriņu atveres, kas piespiežot kļūst zilganzaļas. Aug galvenokārt skujkoku mežos, veidojot mikorizu ar eglēm un priedēm. Tā tiek augsti vērtēta stingrā mīkstuma un lieliskās garšas dēļ.
Saru kailpiepe
Inonotus hispidus
Inonotus hispidus, plašāk pazīstama kā saru kailpiepe, ir parazītiska sēne, kas galvenokārt aug uz lapu kokiem, piemēram, ābelēm, ošiem un ozoliem. Jaunībā tā ir sulīga, oranžbrūnā krāsā, un tās virsmu klāj blīvi, rupji matiņi, no kuriem cēlies sēnes nosaukums. Sēnei novecojot, tās krāsa kļūst tumšāka, līdz tā kļūst melna un trausla. Tai ir svarīga loma ekosistēmā, noārdot koksni, taču saimniekaugam tā ir liktenīga, jo izraisa balto koksnes puvi.
Jonopsis
Ionopsis utricularioides
Ionopsis utricularioides ir maza epifītiska orhideja, kuras dzimtene ir neotropika — no Floridas un Karību jūras reģiona līdz Centrālamerikai un Dienvidamerikai. Tā veido kompaktus, stingru lapu vēdekļus un dzen sazarotus, vieglus ziedkātus ar daudziem maziem baltiem līdz violetiem ziediem, katram no kuriem ir plata, rievota lūpa.
Afrikas kigēlija
Kigelia africana
Afrikas kigēlija (Kigelia africana), pazīstama arī kā desu koks, ir iespaidīgs tropu koks, kas pieder bignoniju dzimtai (Bignoniaceae). Tā dzimtene ir Subsahāras Āfrika, kur tas aug gar upju krastiem, savannās un atklātos mežos. Savu tautas nosaukumu koks ieguvis, pateicoties uzkrītošajiem, koksnainajiem augļiem, kas pēc formas un izmēra atgādina nokarenas desas – tie var sasniegt vairāk nekā 50 cm garumu un līdz pat 10 kg svaru. Dabā koks izaug 10 līdz 18 metru augstumā ar plašu, izplestu vainagu. Nakts ziedi tumši sarkanā vai purpura krāsā ar nepatīkamu smaržu piesaista sikspārņus, kas ir galvenie apputeksnētāji. Svaigi augļi cilvēkam ir indīgi, taču pēc fermentācijas, grauzdēšanas vai žāvēšanas tos tradicionāli izmanto tautas medicīnā un dzērienu gatavošanā. Mērenā klimata joslā kigēliju audzē tikai kā telpaugu vai siltumnīcu augu jaunā vecumā, jo tā nepanes salu.
Parastā lakarija
Laccaria laccata
Parastā lakarija (Laccaria laccata) ir ārkārtīgi mainīga sēne, kas bieži sastopama dažādu tipu mežos. Nosaukums norāda uz to, ka šī suga var izskatīties ļoti atšķirīgi atkarībā no mitruma līmeņa (higrofāna), kā dēļ to bieži jauc ar citām mazām, brūnām sēnēm. Tā veido būtisku mikorizas simbiozi ar gan lapu koku, gan skuju koku saknēm, palīdzot kokam uzņemt barības vielas.
Parastā egļu rudmiese
Lactarius deterrimus
Lactarius deterrimus, plašāk pazīstama kā parastā egļu rudmiese, ir sēne, kas veido simbiotisku mikorizas saikni ar eglēm. To raksturo oranžas krāsas cepurīte, uz kuras vecuma vai bojājumu ietekmē parādās zaļgani plankumi. Griezuma vietā sēne izdala oranžu piensulu, kas pēc dažām minūtēm kļūst vīnsarkana. Tā ir Eiropā iecienīta ēdamā sēne, lai gan tai ir nedaudz rūgtena pēcgarša, salīdzinot ar priežu rudmiesi.
Parastā bērzubububērzubeka
Leccinum scabrum
Parastā bērzubububērzubeka (Leccinum scabrum) ir plaši izplatīta un augstu vērtēta ēdamā sēne, kas pieder pie beku dzimtas. Tai ir pelēkbrūna līdz tumši brūna cepurīte, kas pieskaroties ir nedaudz lipīga, un raksturīgs balts kātiņš, kas klāts ar tumšām zvīņām. Sēne aug simbiozē ar bērziem, veidojot ar tiem mikorizu.
Paradīzes rieksts
Lecythis pisonis
Lecythis pisonis, plaši pazīstams kā Paradīzes rieksts vai Pērtiķu pods, ir majestātisks tropu koks Lecythidaceae dzimtā, kas dzimtenis Brazīlijas Atlantijas mežam un Amazones lietus mežam. Tas ir slavens ar saviem raksturīgajiem urnas formas koka augļu pākstīm — «pērtiķu podiem» — no kuriem pērtiķi izvelk ēdamās sēklas. Meža apstākļos koks var sasniegt līdz 40 metriem augstumā. Tā sēklas ir līdzīgas Brazīlijas riekstiem, taču ar mīkstāku, krēmīgāku konsistenci un maigāku garšu.
Purva vaivariņš
Ledum palustre
Purva vaivariņš (Ledum palustre, syn. Rhododendron tomentosum) ir raksturīgs, zems, mūžzaļš krūms, kas sastopams ziemeļu puslodes kūdras purvos, sūnu purvos un priežu mežos. Tā ādainās lapas ar uz leju noliektām malām un blīvu, rūsganbrūnu tūbu apakšpusē ļauj to viegli atšķirt no līdzīgām rododendru sugām. Vēlā pavasarī vai vasaras sākumā atveras mazi, balti ziedi čemurveida ziedkopās, izplatot spēcīgu, apreibinošu smaržu. Visas auga daļas satur indīgus diterpēnus (ledolu) un grajanotoksīnus, tādēļ, lietojot lielos daudzumos, tas var izraisīt smagu saindēšanos, reiboņus, krampjus un bezsamaņu – kā tradicionāls ārstniecības augs tas ticis izmantots tikai ļoti mazās devās un ārīgi.
Saru lentīna
Lentinus crinitus
Lentinus crinitus ir saprofīta bazīdijsēne, kurai raksturīga piltuvveida cepurīte, kas klāta ar stingriem matiņiem (sariņiem), un lejup skrejošas lapiņas. Tā bieži sastopama uz trūdošas koksnes tropu un subtropu reģionos. Lai gan sīkstās tekstūras dēļ to plaši neizmanto pārtikā, sēnei ir liela ekoloģiskā nozīme un biotehnoloģiskais potenciāls.
Edelveiss
Leontopodium nivale
Edelveiss (Leontopodium nivale) ir daudzgadīgs Alpu augs, kas pieder kurvjziežu (Asteraceae) dzimtai. Tā dzimtene ir Eiropas augstkalnu grēdas — Alpi, Karpati, Pireneji, Balkāni un Apenīni —, kur tas aug uz kaļķakmens klintīm un akmeņainām nogāzēm 1800–3400 m augstumā. Ziedošie stublāji ir 3–20 cm gari (kultivēti līdz 40 cm), un tiem ir mazi, dzelteni ziedi, kas sagrupēti 5–6 staru zvaigznes formā un ko ieskauj balti, pūkaini seglapu matiņi. Šie matiņi pasargā augu no aukstuma, sausuma un intensīvā ultravioletā starojuma augstkalnēs. Rumānijā kopš 1933. gada tā ir ar likumu aizsargājama suga un pasludināta par dabas pieminekli.
Kastaņbrūnā saulsardzene
Lepiota castanea
Lepiota castanea, pazīstama kā 'Kastaņbrūnā saulsardzene', ir maza, saprofīta sēne, kas pieder Agaricaceae dzimtai. To raksturo cepurīte, kas klāta ar mazām, kastaņbrūnām zvīņām, kas izvietotas koncentriski uz bālgana fona. Lai gan tās izskats ir smalks, šī suga ir ārkārtīgi bīstama, jo satur amatoksiņus, kas līdzīgi tiem, kas atrodami zaļajā mušmirē (Amanita phalloides).
Zeltlapu leikadendrs
Leucadendron laureolum
Leucadendron laureolum jeb zeltlapu leikadendrs ir izturīgs mūžzaļš krūms, kura dzimtene ir Dienvidāfrikas dienvidrietumu Keipas fynbosa reģions. Tas sasniedz 1–2 m augstumu uz viena koksnaina stumbra un ziemas mēnešos priecē ar koši dzeltenzaļām ziedkopām, ko veido krāsainas seglapas. Vīrišķie un sievišķie augi izskatās atšķirīgi: vīrišķie augi ir kompakti un zeltaini, savukārt sievišķie augi ir skrajāki, zaļāki un nobriest koksnainos, ugunsdrošos sēklu čiekuros. Šī adaptācija ļauj augam izdzīvot tā dabiskajā vidē bieži sastopamajos savvaļas ugunsgrēkos, pēc kuriem tas izlaiž uzkrātās sēdlas, lai atjaunotu ainavu.
Dzīvie akmeņi
Lithops pseudotruncatella
Lithops pseudotruncatella ir pusdienziedu dzimtas (Aizoaceae) sukulents, kura dzimtene ir Namībijas un Dienvidāfrikas sausie, akmeņainie reģioni. Augs pieder pie tā dēvētajiem "dzīvajiem akmeņiem" – tā divas biezās, pie pamatnes saaugušās lapas pēc krāsas un tekstūras atdarina apkārtējos oļus, kas ir kamuflāžas veids aizsardzībai pret zālēdājiem. Katru gadu pēc miera perioda vecais lapu pāris sakalst un to "absorbē" jauns pāris, kas izaug starp tām – šo procesu sauc par mainīšanos. Rudenī starp lapām parādās viens dzeltenas vai baltas krāsas zieds, kas atgādina margrietiņu. Augs aug ļoti lēni, sasniedzot tikai 2-5 cm augstumu, un laika gaitā veido nelielas grupas.
Dzīvie akmeņi
Lithops species
Litopsi, pazīstami kā dzīvie akmeņi, ir aizraujoši sukulenti, kas ir dzimteni Dienvidāfrikā un kuru izskats atgādina akmeņus un oļus. Šī dabiskā maskēšanās aizsargā tos no plēsējiem tuksneša dzīvotnē. Katra auga veido divas saaugušas lapas ar šķeltni centrā, no kuras izaug ziedi.
Dortmaņa lobēlija
Lobelia dortmanna
Dortmaņa lobēlija ir neliels, mūžzaļš daudzgadīgs ūdensaugs, kas savvaļā sastopams aukstos, barības vielām nabadzīgos ezeros Ziemeļeiropā un Ziemeļamerikā. Tā ezera gultnē veido iegremdētas stingru, cauruļveida lapu rozetes, savukārt vasarā virs ūdens virsmas 10–30 cm augstumā paceļas smalkas ziedu vārpas ar gaiši ziliem līdz baltiem divlūpainiem ziediem. Unikāli ir tas, ka lielāko daļu ogļskābās gāzes augs uzņem no nogulumiem, nevis no gaisa – tā ir adaptācija, kas ļauj tam plaukt tur, kur gandrīz neviens cits augs nespēj izdzīvot.
Peijots
Lophophora williamsii
Peijots (Lophophora williamsii) ir mazs, lodveida kaktuss bez dzeloņiem, kura dzimtene ir Meksikas ziemeļu un Teksasas dienvidu kaļķakmens tuksneši Čivavas tuksneša reģionā. Tas sasniedz tikai 2–7 cm augstumu un 4–12 cm diametru, tā virsma ir sadalīta noapaļotās ribās ar pūku kumšķīšiem (areolām) dzeloņu vietā. Tas aug ārkārtīgi lēni, sasniedzot briedumu daudzu gadu laikā, un pavasarī vai vasarā zied ar maziem rozā, baltiem vai dzeltenīgiem ziediem. Augs ir pazīstams galvenokārt tā sastāvā esošā meskalīna un citu psihoaktīvo alkaloīdu dēļ, kādēļ tā glabāšana un audzēšana daudzās valstīs ir pakļauta juridiskiem ierobežojumiem.
Sienāžu orhideja
Lycaste locusta
Lycaste locusta, kas klasificēta arī kā Ida locusta vai Sudamerlycaste locusta, ir liela orhideja, kas piemērota vēsiem līdz siltiem augšanas apstākļiem. Tās dzimtene ir Peru, kur tā aug kā litofīts uz saulainiem kaļķakmens krastiem un akmeņainām nogāzēm 2000 līdz 3000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tās iegarenie pseidobulbi uztur 2–3 platas, krokotas, eliptiski lancetiskas lapas, kas sasniedz līdz 80 cm garumu. Kultivācijā tā zied pavasarī (savvaļā rudenī) ar nokareniem, vaskotiem, zaļiem ziediem līdz 11,5 cm platumā. Ziediem ir bārkstaina lūpa un izteikts ābolu aromāts.
Vienkāršā staipekne
Lycopodium annotinum
Vienkāršā staipekne (Lycopodium annotinum) ir mūžzaļš, sporas nesošs staipekņu dzimtas (Lycopodiaceae) augs. Tā veido ložņājošus paklājus skujkoku mežu un purvu augsnē ziemeļu puslodes vēsākajos reģionos – no Ziemeļamerikas un Grenlandes līdz lielākajai daļai Eiropas un Ziemeļāzijas. Katra gada pieaugums ir redzams kā skaidrs "pārtraukts" sašaurinājums uz stumbra, kas devis sugai tās zviedru un angļu nosaukumus. Suga pieder ļoti senai augu līnijai un dabiski izplatās ar sporām, kas veidojas sporu vārpās dzinumu galos.
Andu mellenes
Macleania rupestris
Andu mellenes ir Ericaceae dzimtas koksnains krūms, kura dzimtene ir mākoņu meži un Andu paramo ekosistēmas 2000 līdz 4100 m augstumā virs jūras līmeņa, no Venecuēlas un Kolumbijas līdz Ekvadorai un Peru ziemeļiem. Tas aug kā epifīts uz kokiem vai tieši uz atsegtiem klinšu atsegumiem, ar zariem, kas var sasniegt 2,5 m (reizēm 6 m kā kāpelētājaugs). Tā lapas ir mazas, stingras un biezas, pielāgotas uzturvielām nabadzīgām augsnēm. Augs ražo purpursarkanus cauruļveida ziedus, ko apputeksnē kolibri, kam seko ēdamas, apaļas ogas ar saldu un sulīgu mīkstumu.
Lielā dižsardzene
Macrolepiota procera
Macrolepiota procera, plašāk pazīstama kā lielā dižsardzene, ir viena no garšīgākajām un augstāk vērtētajām ēdamajām sēnēm Latvijā. To raksturo liela, izplesta cepurīte ar izteiktu pauguru un brūnām zvīņām, kā arī garš, slaids kātiņš ar kustīgu gredzenu. Dabā tā sastopama mežmalās, pļavās un parkos. Audzēšana mājas apstākļos ir ārkārtīgi sarežģīta un parasti aprobežojas ar micēlija iepotēšanu dārzā.
Viegla kopšana ar Grūts kopšanu
Mūsu 241 grūts viegla kopšana izlase apvieno šīs kategorijas īpašības ar specifiskām kopšanas prasībām. Entuziastiem, kas meklē izaicinājumu.
Kāpēc izvēlēties Grūts Viegla kopšana?
Apvienojot viegla kopšana skaistumu ar grūts grūtības pakāpi, varat baudīt šo kategoriju un vienlaikus attīstīt savas dārzkopības prasmes. Katrs augs izvēlēts, lai piedāvātu labākās kategorijas īpašības jūsu meklētajā kopšanas līmenī.